SEFILTEEENLV
 Jāņa Ducena piemiņas fonds / Citāti
Jāņa Ducena piemiņas fonds
Jāņa Ducena piemiņas fonds
Ģertrūdes iela 123-9,
Rīga, LV-1009
Latvija

Reģ. Nr. 40008166069
IBAN: LV28HABA0551029447258

martins.tarlaps@gmail.com


Populārā laikraksta Latvijas Kareivis 1. lpp (#227, 1925. gada 8. oktobrī)
 
Vakar saņēmām sēru vēsti par bijušā kara ministra  J. Ducena  nāvi.  Pēc pirmā apsardzības ministra Zālīša nāves tas jau ir otrs gadījums, kad nežēlīgais liktenis izrauj no dzīvajo rindām personu, kura kādreiz noteikusi kara resora likteņus.
 
J. Ducens kara ministra amatā sabija no 1923. gada 25. janvāra līdz 1924. gada 25. janvārim. Viņa enerģiskās darbības laikā Saeimā tika iesniegts un pieņemts svarīgais karaklausības likums, kas kļuvis par mūsu bruņoto spēku organizācijas stūrakmeni. Tāpat viņa laikā tika izdots tagadējais disciplinārais reglaments, ar kura stāšanos spēkā armijā izbeidzās krievu reglamenta un dažu novecojušu likumpantu piemērošana. Vēl āatzīmē bijušā ministra lielā pretimnākšana karavīru fiziskās audzināšanas veicināšanas vajadzībām, kas savā laikā plaši sekmēja militārā sporta uzplaukšanu un karavīru fizisko spēju norūdīšanu.
 
Savas gadu ilgās kara resora vadības laikā ministrs ziedoja visas spējas un enerģiju svarīgam valsts aizsardzības darbam, nesaudzējot nedz savus spēkus, nedz veselību, kas arī zināmā mērā ir bijis par iemeslu šī valstsvīra pāragri atnākušai nāvei.
 
Arī pēc aiziešanas no kara resora vadības, nelaiķis enerģiski rūpējās par armijas intresēm, aizstāvēdams tās vajadzības Saeimas kara lietu komisijā, kurā tas sastāvēja par priekšsēdētāju. Tādēļ armija jo dziļi sajūt traģiskās vēsts iespaidu, jo līdz ar mirušo no dzīves aizgāja liels patriots un pārliecināts valsts aizsardzības idejas sekmētājs. E. M.
 
Bijušais kara ministrs J. Ducens dzimis 1884. gadā Vecpiebalgā, kur arī tika apmeklējis draudzes skolu, pie sevis izbaudīdams visas pārkrievošanas politikas ļaunās puses.  Šie negatīvie iespaidi viņu bija pamudinājuši uz aktīvu līdzdarbību latvju nacionālos jautājumos un organizācijās.
 
Ar daudz grūtībām, brīžiem – pelnīdamies kā tautskolotājs, viņš nobeidza vidusskolu Rīgā un 1915. gadā Maskavas universitātes juridisko fakultāti, Pēc tam strādājis Peterpils intendanturā pec kam beidzis sapieru kara skolu.
 
No. 1917. gada Ducens iestājas latvju zemnieku savienībā un no tā laika ir ņēmis visdzīvāko līdzdalību pie mūsu valsts neatkarības izcīnīšanas.  1918. gadā viņš aizgāja pagaidu valdībai līdz uz Liepāju un iestājās Kalpaka bataljonā.  Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada maijā Ducenu iecēla par karatiesu pārvaldes priekšsēdētāju, kādā amatā Viņš sabija līdz 1922. gada vasarai, kad Viņš atvaļinājās no kara dienesta un palika par tiesnesi pie Rīgas apgabaltiesas. Tanī pat gadā viņu ievēlēja par Saeimas deputātu.  Pēc tam no 1923. līdz 1924. gadam J. Ducens bija par kara ministri.
 
J. Ducena apbedīšanas jautājums, paredzams, šodien tiks pārrunāts ministru kabinetā.  Bijušā kara ministra bēru ceremonija ņems dalību armijas priekšstāvji.
 
Nelaiķis vēl pagājušu svētdien bijis izbraucis uz savām lauku mājām, no kurienes atgriezies pirmdien. Vakar pulkst. 11 viņš vēl ieradies uz apgabaltiesas sēdi, kur pēkšņi saslimis un no turienes automobilī aizvests pie paziņām uz Ģertrūdes ielu 103 (nelaiķa dzīvoklis ir Skolas ielā 4), kur ap pulksten pusē vieniem miris ar trieku.
 
085-LAK-1925-10-13-001-SINGLE-ORIGNAME_LATVIJASKAREIVIS1925-231-1
 
Populārā laikraksta Latvijas Kareivis 1. lpp (#231, 1925. gada 13. oktobrī)

Bijušais kara ministrs Ducens pēdējā gaitā Uz Māras baznīcu
 
Nelaiķa bijušā kara ministra J. Ducena izvadīšana no sēru nāma Ģertrūdes ielā Nr 103 uz Mārās baznīcu notika svētdien. Jau priekš plkst 16 ļaužu bari pulcējās sēru nama priekšā. Uz izvadīšanu ierodas Galvenā štāba priekšnieks ģenerālis Peniķis ar citiem štāba un kara ministrijas virsniekiem, Saeimas priekšsēdētāja biedrs Alberings, Zemnieku savienības frakcija, valdības iestāžu priekšstāvji un citi. 
Sēru namā atvadīšanās runas saka studentu sabiedrības „Austrums” priekšstāvji un mācītājs Ed. Bergs. Pēdējais uz nelaiķi attiecina Jāņa evaņģēlija vārdus: „Kas patiesību dara, tie nāk gaismā, lai redzētu viņus.” Nelaiķis dzīvē nedzinās pēc goda un neizcēla sevi, bet nesavtīgi ziedoja sevi un savus spēkus valsts un tautas labā. Tāpat viņš arvienu bija mīlas pilns pret savējiem, kuri tagad stāv sagrauzti no šīs pāragrās nāves.  Latvijas valsts bija viņa dzīves mērķis un šim mērķim viņš bija gatavs ziedot sevi.  Kas patiesību dara, tas nāk gaismā un spožā gaismā stāv nelaiķis savas tautas priekša.
Ar lauriem un vaiņagiem pārklāj zārku, pēc kam sēru gājiens virzās pa Ģertrūdes, Kr. Barona ielām, Raiņa, Brīvības un Basteja bulvāriem un Smilšu ielu uz Māras baznīcu.  Pie Māras baznīcas durvīm gājienu sagaida Saeimas priekšsēdētājs Dr. P. Kalniņš un komandantūras sardze.  No ratiem zārku saņem studentu sabiedrības „Austrums” biedri un nones baznīcā.  Tad pie zārka nostājas studentu goda sardze.  Pie ērģeļu sērām skaņām sveču liesmas lēni plivina. Ļaužu bari pēdējo reiz iet gar zārku, nododami nelaiķim pēdējās ardievas. — El.
 
Izvadīšana no Māras baznīcas
Jau pirms pulksten 2 Māras baznīca sāk pildīties ļaudīm. To starpā lielais vairums karavīru.  Pie baznīcas nostādītas karaspēka daļas, lai atdotu pēdējo godu bijušam kara ministrim.  Baznīca dekorēta krāšņiem zaļumiem un ziediem.  Daudz vaiņagu.  Pie nelaiķa šķirsta studentu godasardze ar sēru karogu.  Uz izvadīšanu ieradušies valsts prezidents J. Čakste ar kundzi, valdības un Saeimas locekļi.  Sēru dievkalpojumu ievada ar kopēji nodziedātu korāli „Par šķiršanos un nāvi” ... Tad mācītājs Bergs saka dziļi izjustu runu, ņemdams savai runai par pamatu evanģelijuma vārdus: „Es zinu tavus darbus un tavu mīlestību.” — „Aizgājēja darbi bij skaidri un skaidras bij viņa domas,” saka mācītājs. Viņš bij nesavtīgs, pašaizliedzīgs darbinieks. Tas nemeklēja savu labumu. Ar visu spēku viņš strādāja vispārības labā.  Viņš ticēja savam dzīves mērķam.  Tālāk runātājs atceras nelaiķa dzīves gaitu, cildina viņa centību, darbību, mīlestību pret savu tautu un valsti.  Aizrāda uz nelaiķa nopelniem sabiedriska dzīvē. Daudzu acīs mirdz asaras. Dziļi noliecas klausītāju galvas. Pēc mācītāja runas tiek nodziedāts korālis „Salna koda sārtu ziedu”.  Tam seko aizlūgšana un kūpēji nodziedātais korālis „Mēs tevi nekavējam.”
 
Tad pamazām publika sāk atstāt dievnamu. Iznes daudzos vaiņagus, kuriem seko šķirsta nesēji. Pie baznīcas durvīm karaspēks nelaiķim atdod pēdējo godu; atskan sēru Skaņas.  Tad šķirstu novieto uz līķa ratiem, izgrezno vaiņagiem.  Un pamazam gājiens iesāk virzīties.  Gājiena priekšgalā ministru prezidents H. Celmiņš, kara ministrs pulkvedis Bangerskis un citi kabineta locekļi, Saeimas locekļi, daudzu organizāciju priekšstāvji un jo kuplā skaitā karavīru saime ar armijas komandieri ģenerāli  Radziņu  un galvenā štāba priekšnieku ģenerāli Peniķi priekšgalā.
 
Lēnām virzas gājiens. Visas tuvējās ielas pārpildītas no skatītājiem. Pie Saeimas nama, kurš dekorēts zaļumiem un sēru krāsām, gājiens uz brītiņu apstājas un tad zem sēru skaņām pamazām dodas tālāk uz Meža kapiem. Gājiens apstājas arī pie kara ministrijas.
 
Meža kapos
Sēru gājiens Meža kapus sasniedz īsi pirms pulksten 17:00.  Še sākot no ieejas kapos līdz kapa vietai, nostādīti gar abām ceļa malām karavīri no artilērijas daļām.  Ceļš kaisīts smaržojošām skujiņām.  Kad gājiens sasniedzis ceja mērķi, orķestrs nospēlē „Kādā nu mierā”. Atskan viena pēc otras trīs salūta šāvienu zalves, un mācītājs Bergs iesāk apbedīšanas ceremoniju.  Pirmo smilšu sauju uz nelaiķa šķirsta met vecā māmuļa, tad māsas, citi tuvinieki un pavadītāji.  Birst puķes, dzeltenas smiltis un zaļumi, līdz kaps nav aizpildīts. Raud nelaiķa tuvinieki, birdina asaras viņa draugi un darba biedri. Orķestra pavadībā tiek nodziedāts korals „Atkal cilvēks mīļš un kluss”.
Tad iesākas atvadīšanās runas. „Austruma" aktīvo biedru vārdā runā R. Čakste, atcerēdamies nelaiķi kā mīļu biedri un sabiedrisku darbinieku.  Nodod pēdējos sveicienus no studentu biedrības „Austrums” un noliek vainīgu.
 
Saeimas vārdā no nelaiķa atvadās Saeimas priekšsēdētājs P. Kalniņš. — Neilgā laikā Saeima šķīrusies no 2 labākiem locekļiem. Neilgi atpakaļ paglabājam mūsu labāko diplomātu un tagad guldam zemes klēpī vienu no spējīgākiem politiķiem un kara lietu zinātājiem. Atlikušas par nelaiķi labākās atmiņas par viņa darīto darbu un godīgo prātu.  Tautas padomē J. Ducens pieradīja savas plašas zināšanas, spējas un taisno garu.  Zem viņa vadības tika izstrādāts kara klausības likums.  Nākama Saeimā būs dziji sajūtams nelaiķa trūkms. „Novēlu nelaiķim vieglas smiltis brīva dzimtenē, jo viņš tās visvairāk ir pelnījis”, beidz savu runu Saeimas prezidents un noliek krāšņu vaiņagu.
 
Valdības vārdā no aizgājušā dziji izjustiem vārdiem atvadās ministru prezidents H. Celmiņš. — Topot Latvijai tu biji viens no pirmajiem viņas rindas. Tevi piemin Studenta rota, Kalpaka bataljons un Daugavas sargi.  Tu ziedoji arī savas juridiskās zināšanas mūsu valsts balstam — armijai.  Ar savu enerģiju, nesavtību un skaidro sirdi tu mantoji vispārēju piekrišanu.  „Dziļā pateicībā un godbijībā nesu pēdējo sveicienu no ministru kabineta. Saldu dusu brīvās Latvijas brīvā zemē!" beidz savu runu ministru prezidents un noliek vaiņagu.
Zemnieka savienības Saeimas frakcijas vārdā atvadās Klīve un noliek vaiņagu.
 
Bezpartejisko nacionālā centra priekšstāvis Arveds Bergs uzsver nelaiķa pienākuma saprašanu un pildīšanu karā, tiesā un Saeimā. Noliek vaiņagu.
 
Tālāk no aizgājuša atvadas un noliek vaiņagu Senāta un tiesu palātas priekšstāvis Kviesis un apgabala tiesas un prokuratūras priekšstāvis Būmans.
 
Zemnieku savienības valdes vārdā sirsnīgus, aizkustinošus vārdus saka K. Ulmanis. — Nezināmā vara neprasa, cik dārgs, mīļš un vajadzīgs pakaļpalicējiem ir aizgājējs.  Zemnieku savienība atkal zaudējusi mīļu biedri un darbinieku, kurš no pašām pirmām dienām darbojies viņas vidū. — Noliek vaiņagu.  Tad noliek vaiņagu Zemnieku savienības Rīgas rajona priekšstāvis  Grantskalns, zemnieku savienības Rīgas nodaļas priekšstavis  A. Briedis, zemnieku savienības lauku nodaļu priekšstāvis  Zaķis no Blomiem, zemnieku savienības akadēmiskās sekcijas priekšstāvis Tilmans.
 
Kara ministrs pulkvedis Bangerskis nodod nelaiķim pēdējās ardievas kara resora un armijas vārdā. Savā runā kara ministrs uzsver nelaiķa nopelnus Latvijas tapšanas darbā, kara resora vadībā un Saeimā.  Noliek krāšņu vaiņagu.  Vēl atvadās no aizgājēja un noliek vaiņagus „Austruma” vecbiedru priekšstāvis Kadiķis, no Studentu rotas un Kalpaka bataljona kapteinis Rempe, kara tiesas priekšstāvis kapteinis Tepfers, Daugavas sargu vārdā Iksens, kara skolas priekšnieks pulkvedis Klinsons, sapieru bataljona, „Tēvijas Sarga”, miertiesas. Nacionālās atvaļināto karavīru biedrības, Armijas sporta kluba, Maskavas latviešu studējošo palīdzības biedrība un Piebalgas biedrību priekšštāvji. Virs dzeltenās kapa kopiņas paceļas ziedu uzkalns, kas vēl lieku reizi atgādina kādu cieņu un mīlestību aizgājējs iemantojis pie saviem darba biedriem un Iīdzcilvēkiem.
 
... paiet tieši 10 gadi, un laikraksts Rīts raksta šādi:
Šodien paiet 10 gadi no Latvijas valsts pirmo dienu darbinieka un vēlākā valstsvīra Jāņa Ducena nāves dienas. Pēc universitātes juridiskās fakultātes nobeigšanas, 1915. gadā Ducens Iestājās armijā.  1918. gadā viņu sastop darbojamies jaunās Latvijas valsts organizācijās.  Viņš ir Tautas padomes loceklis, bet 1919. gadā ir karavīrs frontē, Kalpaka bataljonā.  Pēc atbrīvošanas kara Ducens strādājis kara tiesas prokuratūrā un ar 1923. gadu bija Rīgas apgabaltiesas loceklis.  1924. gadā Zigfrīds Meierovics viņu aicināja par kara ministru. Ducens bija ļoti iecienīts un mīlēts valstsvīrs, apdāvināts un darbīgs. Viņš mira tikai 37 gadus vecs.